Piekāst Lielo talku

Lielu daļu Latvijas stūru pārņēmusi tā saucamā Lielā talka, kurā es, protams, nepiedalīšos.  Un nejutīšos vainīgs par to, jo ar tīru sirdsapziņu varu teikt, ka neesmu piedalījies Latvijas sasūdošanā. Patiešām, jo es pat neatceros, kad kādreiz esmu pacenties apslienāt kādu ietvi ar savām siekalām. Vai tad mans ķermenis saražo kaut ko tik sūdīgu, no kā vajadzētu tikt vaļā, izspļaujot to uz ielas? Nē!

Sasodīts! Es pat esmu nesis savu plasmasas taru vairāk par kilometru, lai tikai man nevajadzētu to izsviest kādos krūmos. Laikam jau no mazotnes esmu uzskatījis, ka tas ir muļķīgi un ir pārāk daudz mīnusi tādai rīcībai.

Labi, draudzene tagad lasa šito un pārmet man par to, ka nerakstu patiesību, jo, redz, viņa esot redzējusi, ka piegružojot apkārtni. Jā, viņa ir redzējusi, ka es tramvaja talonu šad tad ņemu un aizsviežu, bet mana sirdsapziņa ir diezgan tīŗa, jo tāda maza papīra strēmelīte sadalās divās trīs dienās. Pat cigaretes izsmēķis sadalās daudz ilgākā laikā.

Vakar grauzu savu kožļājamo gumiju tik ilgi, kamēr man pa ceļam bija mistkaste, kur arī to draņķi izmetu.

Ko es ar to gribēju teikt? Varbūt mēģinām cīnīties ar cēloņiem (atkritumu izvešanas, utilizēšanas nosacītā dāŗdzība, nepieejamība, mistkastu trūkums) nevis ar sekām?

Veiksmi talciniekiem!

blogi, kas apspiež nežēlīgos kapitālistiskā progresa spēkus. varbūt.

Mārcis pieteica sevi blog0sfērā 20. gadsimta sākumā. Tas bija imperiālisma sākums Latvijas blogsfērā. Attīstoties tehnikai, proletariāts grima arvien dziļākā nabadzībā. Zaudējumus un ciešanas nesa arī blogu karš. Uzbangoja streiki un demonstrācijas. Blog0sfērā valdīja galēji reakcionāri strāvojumi: dekadence, neticība cilvēkam, imperiālisma slavināšana.

Progresīvi noskaņotie rakstnieki ar to nespēja samierināties. Arī Taustiņklabeklis ne. Viņš uzbruka pastāvošās varas aprobežotībai un cildināja cīņu par progresu. Blogeris izvēlējās fantāziju kā kritikas metodi, bet savija to ar zinātnes attīstību un plašākām sociāli politiskām problēmām.

Savukārt Blackhalt bija nesaudzīgs buržuāziskās sabiedrības kritizētājs un atmaskotājs. Taču viņa daiļradei piemīt arī pretrunas. Viņa darbos sastopamie blogeri ir vientuļi, tie nemeklē domubiedrus apspiestajā tautā, bet liek cerības tikai uz inteliģenci un augsti izglītotiem cilvēkiem. Blackhalt maldīgi domā, ka tikai tādi spēj mainīt dzīvi un sabiedrību. Tomēr viņa varoņi tiecas pēc lieluma, augstākām domu virsotnēm, lolo diženuma sapņus un alkst pēc kā jauna. Viscaur jūtam arī Blackhalt humānismu, sirsnību, smalkjūtību.  Redzam, ka rakstnieks centies izprast cilvēka dvēseli un iejusties vienkāršo laužu smagajās gaitās.

Atruna
Galvenie varoņi vairāk vai mazāk tika izvēlēti pēc nejaušības principa.
Autors Z.Inesis un izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu 1968. gada kaut kādā tur decembrī.

3 žurkas un katru vienu caurumu

Viens no retajiem veidiem kā parliecināt sevi par savu ģenialitāti ir visus savas ģenialitātes apšaubītājus ņemt un nošaut. Vai vienkārši viņiem neticēt. Tāda, redz, iespēja arī pastāv, bet tā nu sanāk, ka mēs lielākoties esam jauni un dumji, un mums jūra ir līdz ceļiem. Vai krānam. Vai vagīnai. Kā nu kuram. Pēc gaumes un fizioloģiskajām vajadzībām.
Īstenībā jau nevienam nopietnam cilvēkam uz šīs pasaules nav svarīgi kā tev iet vai arī ko tu dari. Patiešām. Tu jau neesi tik naivs kā deviņus gadus veca meitenīte ar orandžiem matiem un vasarraibumiem uz visiem iespējamiem vaigiem? Saproti taču – jebkurš cilvēks, kas interesējas par tavu dzīvi. to dara tikai tāpēc, lai:
a) sajustos labāks par tevi;
b) noskaidrotu vai tava meitene/sieva ir apmierināta ar tevi;
c) interesents ir gejs/lesbiete/nimfomāne vai arī vienkārši ir iecirkņa inspektors…

Jā, un tagad manā iemīļotajā radio sākās pāraide no Big7 kluba. Sūdīgi. Visticamāk posīšos tagad uz FP. Tās 3 žurkas mani ir satraumējušas. Gribu baltās pelītes labāk.

khe #4

Draudzene: Kas jūties?
Es: Normāli. Kā ierasti. Kamdēļ tā jautā?
Draudzene: Es vienkārši lasīju tavu dienasgrāmatu internetā…

Labi, ja pieciem cilvēkiem esmu teicis par manas dienasgrāmatas eksistenci. Un labi vien ir, jo mazāk iespēja izveidoties kaut kādiem pārpratumiem, nesaprašanām vai nepareiziem priekšstatiem. Un vispār – nav jau tā, ka esmu nenormāls. Tikai nedaudz jokains reizēm.

Tu visiem stāsti par savu blogu, dienasgrāmatu, emuāru, piezīmēm, virtuālo ateju?