Vecums nenākot viens. Vecumam ir draugi.

Neskatoties uz to, ka, ejot uz darbu tos savus aptuvenos divus kilometrus, parasti izmantoju mobilo telefonu, lai pamostos, klausītos rīta ziņas vai vienkārši mūziku, ļoti bieži pieķeru sevi pie domas, ka varbūt esmu mājās aizmirsis mobilo telefonu. Reizēm pat steigā pataustu kabatas.

Pat neskatoties uz to, ka man tajā brīdī austiņās skan mūzika. No tā paša telefona, kuru šķietami esmu aizmirsis mājās. Vecums, redz, nenākot viens.

Un kāpēc man liekas pašsaprotami, ka pēc četrdesmit gadiem būšu puskurls un noteikti vājprātīgs? Katrā ziņā ceru, ka pēc daudziem gadiem pirmās aizmirstās atmiņas būs sliktas atmiņas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.