20. novembrī

Vēl joprojām mēdzu pamosties ar savām diezgan lētajām, nekvalitatīvajām, kliedzošajām “in ear” austiņām ausīs un vadu mudžekli ap kaklu. Reizēm man pat liekas, ka tām ir apnikuši centieni sabojāt manu dzirdi līdz nelabumam un manis nožņaugšanā ir saskatīta daudz lielāk perspektīva.

Pat austiņām mainās plāni pret mani.

Vispār man ir sajūta, ka atkal esmu to sajūtu tuvumā, kas man liek justies cerīgi. Kādreiz šādas sajūtas bieži pārņēma, kad biju nolēmis sagaidīt rītu darba vietā. Apkārt pustumsa. Birojam līdzīgs telpu iekārtojums. Austiņa ausīs, lai nedzirdētu klusumu un tumši zaļš dīvāns.

Nogurums un pārdomu laiks.

Dīvaini, bet šādos brīžos esmu optimists un pārdomu laikā lielākoties nākotne liekas pat fantastiski cerīga. Nezinu kāpēc tā.

Droši vien naivums. Neko citu droši vien jau nevar sagaidīt, guļot tumši zaļā dīvānā un raugoties logā, kurā atspīd mirgojošs, dzeltens luksofora signāls un tu kaut kā muļķīgi centies atkauties no domas – vai luksofors mirgo kādā ritmā, vai tomēr līdzinās tavu sirdspukstu skaņai…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.