Ceļu pie lūpām

Ceļu pie lūpām alus kausu. Tā saturs rūgts, ķīmisks un karsts. Nu, gluži kā puņķaina, slima un pretsāpju zāles sadzērusies meitene tumšā ziemas vakarā.

Vismaz atšķirībā no šī vakara kafijas, meitene taču spētu sniegt daudz vairāk prieka un uzmundrinājuma. Pat ar vienkāršu smaidu, acu nobolīšanu vai lūpu saraušanu viltīgā un tāpēc aizdomīgā pozā. Ja pacenstos, tad viltīga meitene pat puņķus varēt pārvērst par mega ieroci.

– Paskat, man puņķītis tek! Nāc iedod buču!
– Netraumē mani. Lūk, uz galda taču ir salvete!
– Nu, bet tā jau tikai vienai reizei. Un… Un tā neārstē!
– Un es ārstēju?
– Jā, pat necenšoties. Tikai skūpstot…

Kafija jau sen beigusies. Rīts pēc dažām stundām. Miegs. Meitenei blakus. Roka ap vidukli. Dažreiz varbūt augstāk, dažreiz zemāk. Pārdomas pirms pamošanās.

Fonā krācošs suns un ap kaklu apvijušās austiņas, kuras ik pa laikam atkal mani pamodina, lai ļautu noklausīties ziņas, kuras īsti nemaz neinteresē. Rīts un uzmundrinošs “Labrīt!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.