Pavasara zvirbulītis un muldoņa Daudze

Kārtējās politiskās cīņas? Nu, man vēljoprojām patīk, ja ziņas tiek pasniegtas neitrālā manierē un varu pats izlemt, kas atbilst vai neatbilst maniem uzskatiem.
Citāts no Tvnet ziņas:

Viens no priekšnoteikumiem – ir pilnībā jāmaina politiskā elite un valsts pārvaldība. Saeimas priekšsēdētās Gundars Daudze no ZZS tik ļoti gribēja būt pavasara zvirbulītis un dalīties priekā ar citiem, ka vienīgais ko viņš spēja izdvest: “”Valstij jārada sistēma, kurā sabiedrībai dzīvot, strādāt, pelnīt. Jārada apstākļi, lai iedzīvotāji būtu ieinteresēti tajā dzīvot, lai uzņēmēji būtu ieinteresēti šeit strādāt un attīstīt biznesu, lai neveidotos sociālās grupas, kuras nejūtas sadzirdēta.” Malacis, Daudze, muldēšana tev padodas.

Iebiezinātie burti gan ir mans rokudarbs.

Vislabākais veids kā…

Vislabākas veids kā nosist vēlmi kaut ko ierakstīt savā mājas lapā ir ņemt un ielogoties tajā. Pēdējā laikā to būs jācenšas mazāk darīt un jāizlīdzas ar Opera Notes vai prastu (līdz riebumam) Notepad. Interesanti sanāk, ka, lai tiktu pie kā vairāk, būs speciāli jāpacenšas darīt mazāk. Biežāk tā, ne?

Klausos slimu mūziku, kur meitēns salīdzina attiecības un pieķeršanos ar kaut kādu tur tetuvējumu. Tā vismaz šķiet, jo to dzirdu (ha, cik sasodīti loģiski laikam). Īstenībā lielisks salīdzinājums.
Un nejauši sāku domāt vai atceros iemeslu, kam par godu man uz labās rokas ir tetuvējums. Nē, atceros gan.
Tagad smaidu un vēlos pierakstīt – sūdīgi, ka tā. Un uzspiežu pogu “replay”.

Patiesību sakot, šobrīd esmu izdzēris divreiz vairāk alu nekā kafiju. Bet kāpēc kafija mani spēcīgāk ietekmē? Rokas trīcēša, sentimentālas domas un iespējami slima mūzika. Nedaudz mazāk televīzija fonā un es aizmirsīšu, kur es tagad esmu. Un nedaudz arī naivi ceru – kāpēc esmu.

Par godu AKKA/LAA – Coldplay dziesma Viva La Vida

Nav jau tā, ka kādreiz sekotu līdzi Coldplay daiļradei, tomēr uznāca vēlme pēc muzikāla ieraksta. Sanāca nedaudz ieteikmēties no raksta Kā AKKA/LAA čakarē nevainīgus cilvēkus.

Kaut arī ticu, ka Latvijas robežās ir citi (banānrepublikas) autortiesību likumi, salīdzinot ar civilizēto pasauli, es uzskatu, ka neesmu pārkāpis autortiesības likumus.

7 lietas un ne vārda par bērnību (+17)

septiņas lietas
septiņas lietas

Tā kā vismaz divi cilvēki vēlas uzzināt septiņus nezināmus faktus par mani, tad jau laikam tomēr kaut ko jāuzraksta. Es arī apzinos, ka Latvijā blogotāji (dienasgrāmatas rakstītāji) ir pietiekami maz, lai šajā ķēdītē tiktu iesaistīti visi, kas uzrakstījuši kaut vienu teikumu interneta dzīlēs sastopamajam marazmam. Tad nu sekojošie 7 slimi fakti par mani, kurus nezin ne mani draugi un varbūt ne pat mana māte.

1. Savos divdesmit divos gados esmu mācijies Rīgas Tehniskajā Universitātē (pv), Liepājas Pedagoģiskajā akadēmijā, Latvijas Universitātē un nu jau Liepājas Universitātē. Un dīvainākais fakts no tā visa ir, ka man vēl dzīvē nav bijusi neviena normāla sesijas. Esmu viens no tiem, kurus apzīmē ar vārdiem – mūžīgais students.

2. Nevainību zaudēju “tikai” 19 gadu vecumā. Tad es arī pirmo reizi piedzīvoju to, ka ar mani mīlējas mana izskata dēļ. Esmu vairāk smuks nekā sabiedrisks, atraktīvs vai intelektuāls. Kad to ieminējos manai draudzenītei no pamatskolas, tad viņa bija diezgan pārsteigta par to. Nu, nekas.

3. Vispār jāsaka, ka dzīvē man bijušas seksuālas attiecības ar četrām meitenēm. Un ar trijām no viņām man ir izdevies mīlēties savā darba vietā. Vairāk par vienu reizi.

4. Esmu viens no tiem daudzajiem cilvēkiem, kuriem DNS nav unikāls. Respektīvi – ir vismaz viens cilvēks uz šīs planētas, kuram ir identisks DNS. Un es pat zinu viņa vārdu. Viņa blogu vēlaties lasīt?

5. Bija laiks, kad es spēju iedzert alu tikai ar sasodīti lielu piespiešanos. Savā sešpadsmitajā dzimšanas dienā devos ar savu draugu makšķerēt, paņemot līdzi aliņu ar normālu 7% rubeni uz etiķetes. Tā nu sanāca, ka diezgan pārdzēros, savēmu istabu un pēc tam nākošajā dienā dzēru zāles, lai nepievemtu drauga izlaiduma aktu. Tā iespaidā visa patika pēc alus bija beigusies līdz brīdim, kad pārdzēros lauku spirta un kolas sajaukumu. Tam par godu esmu pieradinājies atpakaļ pie alus. Un šis nav stāsts par bērnību.

6. Man ir diezgan daudz atkarības. Piemēram, nelielu laiku atpakaļ mani bija pārņēmusi pokera atkarība. Spēles, protams, notika uz naudu un nevarētu teikt, ka biju ieguvējs. Jo ilgāk spēlēju, jo lielākas likmes vajadzēja veikt, lai gūtu baudu no spēles. Pati spēle man neaizrāva tik daudz, cik tā kutinošā sajūta, kad tiek iegūta vai zaudēta partija.
Lai ierobežotu sevi, no pokera esmu pievērsies totalizātoram. Nedaudz.

7. Kad sava sociālā tīkla profilā uzdrukāju vārdu salikumu www.deelis.lv, tad bloga (drīzāk jau dienasgrāmatas) apmeklējums palielinājās par 30%, pateicoties cilvēkiem, kas bija meklējuši lapas pēc atslēgas vārdiem – www.deelis.lv

Tas nu arī viss. Septiņas muļķīgas lietas nu ir bijušas pateiktas, tāpēc mans tjipa pienākums ir nodot tā saucamo stafeti tālāk.
Man jau tāpat kā citiem gribētos lasīt Cone veikumu. Tad vēl arī Kaža varētu ko pastāstīt. Savu mīļoto meiteni esmu samaitājis tik tālu, ka viņa arī šad tad ieraksta kādā blogā. Bet viņa noteikti nevēlas neko rakstīt. Varbūt Svilpe vēlas pastāstīt par savu pieredzi ar atkarībām?

"cacīgas" pārdomas pie spoguļa

Tā pusstunda, kas tiek pavadīta skatoties spogulī uz sevi, man vienmēr ir likusies nedaudz mokoša. Un vakar bija viena no tādām dienām. Biju pie friziera.

Sežu krēslā. Spogulī redzu paģiru nomāktu cilvēku. Sejas āda slimīgi bāla, acis iekritušas un miegainas. Jā, gandrīz vai tipisks skats pēc pārmērīgas alus lietošanas. Tādas reizes jau mēdz būt?

Sēžu krēslā un cenšos pārāk neskatīties uz sevi. Tā vietā izmantoju iespēju un analizēju savu sūdīgo pašsajūtu. Jā, iespējams alus tika pārāk daudz lietots, bet citreiz alus ir bijis vairāk, tāpēc loģiski, ka jāatmet Dieva vainošana pie visām savām neražām.

Sēžu krēslā un domāju, ka varbūt pie sliktā garstāvokļa vainojams totalizators. Pēc diezgan veiksmīgiem kāpumiem sekoja kritieni (kā var zaudēt likmi, kur koeficients bija 1.02?). Neko jau zaudējis neesmu, bet biju cerējis uz kādiem ieguvumiem.

Sēžu krēslā un domāju vai nebūšu pārspīlējis ar savām vēlmēm pie friziera. Parasti manas vēlmes aprobežojas, pasakot, lai vienkārši nogriež īsāk. Šoreiz paģiru ietekmē ieminējos, lai kaut ko interesantu izdara ar tiem maniem draņķa sprogainajiem matiem. Un nedaudz izdarīja arī, jo tagad izskatos tā pat kā lielākā daļa citu cilvēku.

Sēžu krēslā un domāju, kāpēc es apgāzu mistkasti frizētavā. Vainoju paģiras un savas austiņas.

Sēžu krēslā un domāju, ka kavēju tikšanos ar draudzeni. Pēc 15 minūtēm viņa mani ieraudzīs un pasmiesies par mani un manu jauno matu sakārtojumu.

Sēžu krēslā un domāju, ka laiks mazināt savu alus patēriņu.

blogi, kas apspiež nežēlīgos kapitālistiskā progresa spēkus. varbūt.

Mārcis pieteica sevi blog0sfērā 20. gadsimta sākumā. Tas bija imperiālisma sākums Latvijas blogsfērā. Attīstoties tehnikai, proletariāts grima arvien dziļākā nabadzībā. Zaudējumus un ciešanas nesa arī blogu karš. Uzbangoja streiki un demonstrācijas. Blog0sfērā valdīja galēji reakcionāri strāvojumi: dekadence, neticība cilvēkam, imperiālisma slavināšana.

Progresīvi noskaņotie rakstnieki ar to nespēja samierināties. Arī Taustiņklabeklis ne. Viņš uzbruka pastāvošās varas aprobežotībai un cildināja cīņu par progresu. Blogeris izvēlējās fantāziju kā kritikas metodi, bet savija to ar zinātnes attīstību un plašākām sociāli politiskām problēmām.

Savukārt Blackhalt bija nesaudzīgs buržuāziskās sabiedrības kritizētājs un atmaskotājs. Taču viņa daiļradei piemīt arī pretrunas. Viņa darbos sastopamie blogeri ir vientuļi, tie nemeklē domubiedrus apspiestajā tautā, bet liek cerības tikai uz inteliģenci un augsti izglītotiem cilvēkiem. Blackhalt maldīgi domā, ka tikai tādi spēj mainīt dzīvi un sabiedrību. Tomēr viņa varoņi tiecas pēc lieluma, augstākām domu virsotnēm, lolo diženuma sapņus un alkst pēc kā jauna. Viscaur jūtam arī Blackhalt humānismu, sirsnību, smalkjūtību.  Redzam, ka rakstnieks centies izprast cilvēka dvēseli un iejusties vienkāršo laužu smagajās gaitās.

Atruna
Galvenie varoņi vairāk vai mazāk tika izvēlēti pēc nejaušības principa.
Autors Z.Inesis un izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu 1968. gada kaut kādā tur decembrī.

Kā es pavadīju Ziemassvētkus un dranķa Jezus veljoprojām nav manī

Ir kaut kur 5:55 un es sēžu darbā. Ziemassvētku rītā. Bezmiega nomocīts izlēmu, ka izdzeršu vienu alu. Tā teikt ar domu, ka tas palīdzēs iemigt, bet kā jau to biju paredzējis – viens alus izsauc velmi dzert citus alus. Un man vēl nedaudz ir (3 ali). Maz un tajā pašā laikā daudz vairāk nekā nekas.
Jā, un tas, ka sēžu darbā nemaz nenozīmē, ka strādāju. Darba diena, patiesību sakot, beidzās pirms kādām astoņām stundām.

Es vispār pat teiktu, ka manam ierakstam ir sanācis sasodīti draņķīgs virsraksts, ja ņem vērā, ka šodien ir Ziemassvētki. Un tas, ko es domāju, ka ir Ziemassvētki, patiesībā bija Ziemassvētku vakars. Laikam. Jā, es īsti nezinu. Jēzus nav manī kā nekā. Sūds.

Šodien draudzenei stāstīju, ka manā uztverē Dievs jau labu laiku ir materializējies. Alus formātā. Tagad man ir ko pielūgt un cienīt. Un Tu, cienītais, arī nevēlies pielūgt manu dievu?

Pati draudzene kaut kur netālu snauž dīvānā. Nav jau ērti tur kaut ko darīt, bet nu jāiztiek ar to kas ir. Tā vien liekas, ka pacentīšos tagad nedaudz ielaist Dievu sevī. Puslitra Pilzenes aliņa formātā. Un jā – es zinu, ka Dievs ALUS mani mīl. Abpusēji.

Bez alus – diena nr. 3

Jau dienas sākumā bija nojauta, ka īsti nesanāks tik stabils un piemērots brīdis, lai izbaudītu saldo alus garšu. Sākās diena ar draudzenes apmeklējumu. Jā, viņas klātbūtne ir tik patīkama, ka domas par alu nav tik nomācošas. Ja nu vienīgi nomāc domas par seksu, bet tas ir cits stāsts, nesaistīts ar alu.

Dienas otrā puse saistīta ar darbavietas apmeklējumu. Jautāsiet – kā gan es spēju darbā nepaņemt kādu aliņu? Redz, biju plānojis, ka būs jāpiedalās televīzijas tiešraidē un alus dzeršana tās laikā diezgan daudz ietekmētu manas iespējas piedalīties citās tiešraidēs. It kā jau loģiski. Ne? Tāpēc nedzēru. Jāsaka gan, ka galu galā tiešraide nenotika un iztiku ar parastu, baktērijām piesātinātu, garšīgu kefīru. Un daudz cīsiņiem mīklā. Diezgan bieži tie vispār tiek ēsti.

Tā nu mana diena pagāja bez alus. Šķiet, ka tūlīt, tūlīt jau tiks pārspēts rekords alus nedzeršanā. Sveiciens.
Tikai nedaudz žēl, ka “diena bez alus” nemaz nenozīmē, ka tā ir bijusi “diena bez alkohola”. Šovakar, tēlojot aukli savam mazgadīgajam krustdēliņam, nedaudz padzēru džinu ar toniku. Laikam tikai litru izdzēru un varu teikt – alus ir Dievu dzēriens.

Bez alus – diena nr. 2

Pēc pārsteidzoši mokošas brišanas pa sniegu, kāds parasti sastopams atmiņās no bērnības laika, devos mājās un ar nedaudz sāpošu muguru likos nedaudz pagulēt.

Zvans. Paceļu.
Dzirdu kā līdzīgais brālis telefona klausulē ziņo, ka viņš ir gatavs man atnest divus aliņus, ja es viņam izlīdzēšu. Galva veljoprojām miega varā un sapņa ietekmē domāju par draudzeni, tāpēc saku viņam, ka būtu labāk, lai viņš atnes kefīru. Kā nekā tomēr vakar biju izlēmis samazināt savu alus dzeršanas paradumus, kuri bija pārgājuši no kvalitātes uz kvantitātes līmeni.
Diezgan lepodamies ar sevi, noliku klausuli un sāku domāt, ko tad viņam īsti pateicu. To, ka nevēlos alu? Šaumas. Divi ali taču ir daudz kārdinošāki nekā viena kefīra paka? Domāju, ka tam piekristu jebkurš normāls cilvēks.

Jo vairāk domāju par alu, jo vairāk mani pārņem slāpju sajūtas. Sasodīti prasās aliņš un tās sajūtas, kad tā spēka dzira tek lejā pa kaklu. Velme ir patiešām liela, tāpēc paņemu rokās telefonu un taisos viņam atzvanīt. Bet…
Sāku domāt par savu alusvēderu un savu locekli, kuru pēc gadiem vairs nevarēšu ieraudzīt bez spoguļa palīdzības (un erekcijas) alusvēdera dēļ. Jau tagad alusvēdera (īstenībā jau vajadzētu pārkonvertēt to vārdu demunitātīva formā, bet tad neskanētu tik labi) dēļ pieķeru sevi pie domas, ka kedas aizsiešana prasa nelielas lielas pūles. Kas būs tālāk?

Neilgi pēc desmitiem kefīra efekts bija beidzies un plānoju aizvilkties pakaļ aliņam. Bet esmu slinks cilvēks un tādā laikā nevēlējos iet līdz veikalam, kurš atrodas kādu 8 minūšu gājiena attālumā. Tagad graužu cepumus un jūtos kā nervozu grūtniece. Aliņš, redz, nav man iekšās…

Sūdīgi, bet nedaudz pozitīvi

atvainošanās dēļ twitter tools

Iespējams biju nedaudz apdullis, bet nesen izdomāju kaut kā izpušķot savu dienasgrāmatu. Izvēle krita uz īsu, neko neizsakošu tekstu rakstīšanu. Kā jau tas tagad laikam skaitās populāri dažās aprindās. Nu, lūk, uzinstalēju tādu spraudni savai necilajai un nevainīgajai dienasgrāmatai:

Twitter Tools
A complete integration between your WordPress blog and Twitter. Bring your tweets into your blog and pass your blog posts to Twitter.

Un ko man tas deva? Nokonfigurējot tā, lai katru nedēļu tiek izveidots viens ieraksts ar kopējo ietviteroto ierakstu apkopojumu, tiku pie veseliem 24 jauniem ierakstiem. Laimīgais, ne? Iespējams, ja vien ieraksti nesaturētu vienu un to pašu saturu.
Tad nu mans mērķis ir atvainoties tiem dažiem lieliskajiem cilvēkiem, kuru rss agregatori tika piedrazoti. Nu, vismaz uz kādu neilgu brīdi. Piedošanu…