Jaunā sezona

Tūlīt, tūlīt jau būs klāt pirmais – kārtējais septembris, kas lēnām, bet pietiekami pārliecinoši ieskandinās rudens, nomāktības, lietavu, depresijas un vēdera parādīšanos tām jaunkundzēm, kas Līgo svētkos bija pietiekami sadzērušās un/vai nerātnas.
Turpināt lasīt “Jaunā sezona”

Foo Fighters Garage Tour

Jāieliek šo fonā tā dzīvīgāk, lai skaņa aptausta sienas, jo kādā radio (man pilnīgi kauns teikt, kas man tagad skan fonā) tikko sāka skanēt kāds no Bruno – Mars šokolādes tāfelītes brīnums. Tā kā pults, kas spētu noslāpēt šo skaņu ar dažu pogu spiedienu (vai ar trāpīgu metienu pa skaņas avotu), nav pa rokai, tad nekas cits neatliek kā uzlikt austiņas un klausīties ko patiesāku.
Turpināt lasīt “Foo Fighters Garage Tour”

Plovs kopā ar draugiem

Pēcpusdiena.

Viena no tām daļēji saulainajām dienām, kad atvaļinājums tūlīt finišēs, bet tev nemaz nav tā sajūta, ka vēlies šo finišu sagaidīt ar rūtainā karoga līksmu vicināšanu. Laiks pat pēkšņi sāk skriet tā, it kā tas būtu sapratis, ka paveca puiša vērošana nebija tā labākā nodarbe teju veselu mēnesi un ir laiks atgūt iekavētās, normālās lietas – ķiķināšanu vēža slimo bērneļu klātbūtnē un balto bižu raustīšanu vecvecvecmāmiņām.
Turpināt lasīt “Plovs kopā ar draugiem”

Tevī ir uguns, kas pušu plēš

Patiesību sakot, šis visu laiku muļķīgākais virsraksts ienāca prātā tikai tāpēc, ka sēžu pie neparasta datora un foobar2000 atskaņošanas sarakstā ir Re:Public dziesma “Es mīlu Tevi Rīga”. Muļķīga dziesma muļķīgam virsrakstam. Tirpas skrien pār muguru no cilvēkiem, kas iedomājas, ka Rīga ir labākā pilsēta Latvijā.

Turpmāk vēl labāk – skan dziesma no Labvēlīgā Tipa repertuāra. Nosaukums tai ir “Tu mani demoralizē”. Nevēlos atzīties, bet biju reiz maziņš un nopirku šīs grupas (nelicenzētu) albumu kasetītes formātā. “Tev uz dibena uzmetusies pumpa” bija tieši tas, kas mani tobrīd turēja uz viena viļņa ar šo grupu.

“Double Faced Eels” ir tiešām patīkama atslodze pēc tādiem tipiem.

Un kas pie velna ir grupa ar nosaukumu “Gaisā”? Pirmo reizi dzirdu un saprotu, ka biju laimīgs, ka nedzirdēju to agrāk. Vārdi “beidzot es varu ļauties baudai spīdīgai” liek domāt, ka vokālists nav īsti redzējis pasauli. Vismaz internetā vai žogam otrajā pusē. Murgs.

Nākošais skan Ivo Fomins. Patīkama atslodze ausīm un prātam. Neviens te nepretendē uz pasaules patiesību. Vienkārša balāde, kuru var arī noklausīties nemiedzot acis un nestenot.

“Mr Rally” un viņa “Dzīvnieks” nebūtu tik sūdīga dziesma, ja tā skanētu tikai vietējās ballēs un netiktu atskaņota radio vērtīgajā raidlaikā. Nekā īpaša, manuprāt!

Klausoties Jura Ludženieka dziesmu “Ēnas manas domas” liekas, ka dziesma ir kaut kur dzirdēta. Jā, atminos – viena līdzīga dziesma skanēja kaut kur pirms desmit gadiem. Mūziķi varbūt saka “izmāsterēta”, bet es atļaušos iztulkot – “izčakarēta”.

Ak, dievs! Ja vien jūs dzirdētu tagad “Dairis & Pēteris Upelnieks” (brāļi?) veikumu. Dziesma it kā ir jauks veltījums mammai, bet dziesmā skan tik sasodīti divdomīgi vārdi.

Cik esmu sastapies ar Andri Ērgli, tad viņš man vienmēr ir idiots un lupata. Labi, droši vien esmu vēl lielāks idiots, bet tāpēc jau nevaru izteikt savu viedokli. Un dziesma “Izvēlies” ir tipiska Andra dziesma ar kurām viņš, droši vien, samitrina ne vienu vien jaunkundzi.

Oskars Deigelis un pirmā reize, kad vispār dzirdu to. Vārdi “sadegsim mēs, nespēlēsim vairs paslēpes” izklausās pēc puiša pusslepenajām fantāzijām. Ir pat sajūta, ka šis vēstījums no viņa mutes ir paspējis notrulināties. Acīmredzot nav atsaucība.

Lauris Reiniks un viņa “la la lā” ir vienkārši sūds. Kāpēc? Idiotisks teksts, piedziedājums ar tik sasodīti oriģinālo (vajadzētu patentēt, lai miers virs zemes?) “la la lā” un balsi, kas spēj iedzīt kapā.

“Otra Puse & Aija Andrejeva” netiek no manas puses saprasta. Teksts īsti nerada to sajūtu, ko fona mūzika. Kaut gan mūzika ir tik pat murgaina cik vārdi tā kā varētu pat teikt – pasaule ir līdzsvarā

Ō, Nikolajs Puzikovs arī ir un viņš “grib kā suns lietu dzert”. Nu, pēc dažām “stikla desiņām” jau daudzi kļūst par lopiņiem un sanāk, ka viņam vēl ir pēc kā tiekties gan dzīvē, gan vienkārši darba sfērā … Bet man jau patīk.

Kaut gan Evija Sloka ir atsaucīgāka iedomām. Neko sliktu par dziesmu arī nevarētu teikt. Pasaules gals jau tas nav.

Ar vecumu zūd naivums

Sen senos laikos savā sešpadsmit gadu dzimšanas dienā ar draugu gājām makšķerēt zivis uz netālo ūdens krātuvi. Dīvaini, bet tie bija laiki, kad smagākais makšķerēšanas piederums nebija lazdas kāta makšķere vai saraktie tārpi, bet gan leģendārais alus “Rubenis” divu litru iepakojumā. Droši vien tas bija domāts kā maskēšanās līdzeklis no zivīm, jo “Rubenis” taču cilvēku padara par lopiņu un, cik zinu, zivis nebaidās no lopiņiem tik ļoti, cik no cilvēkiem. Laikam.
Turpināt lasīt “Ar vecumu zūd naivums”

Tumšāku aizkaru gaidās

Varētu teikt, ka daži mēneši jaunajā dzīvoklī ir nodzīvoti veiksmīgi. Esam uzvedušies pietiekami godīgi un šķiet, neviens nav pat sūdzējies, ka kaimiņu radio Skonto tiek nelietīgi nomākts ar salīdzinoši skaļāko Foo Fighters veikumu.

Tikai tādi ikdienas sīkumi palikuši. Piemēram, vienas istabas pārāk gaiši aizkari. Ja man nav problēmas vakara stundās noskaidrot kādas ir kaimiņu iecienītākās televīzijas pārraides, tad ticu, ka viņiem nav problēmas noskaidrot ko es ēdu vai dzeru vakariņās. Un kaimiņi mums tādi zinātkāri.

Vispār esmu nonācis jau tāda līmeņa paranojā, ka vakaros, ejot caur istabai, kurā ir tie zeltaini gaišie aizkari, cenšos piekārtot savu apakšveļu, lai glītāks un cienījamāks skats priekš kaimiņiem. Vai vēl trakāk – bieži vien eju un cenšos kaut kā pieturēt savus ģimenes dārgumus (ne intelektu), lai tie mazāk šūpojas un izskatās glītāk, jo gājiens uz vannas istabu netiek pavadīts ar apakšveļu. Un ievelku pat savu alus vēderu tādos brīžos, jo tas taču tomēr ir pats traumējošākais skats.

Šad tad draudzenei jautāju vai viņa neuztraucas par iespēju, ka kaimiņi viņu redz puskailu. Viņa atbild, ka tā taču nav viņas, bet kaimiņu problēma. Tā teikt “ja nepatīk, tad lai neskatās”.

Nu, man tagad ir sajūta, ka palieku greizsirdīgs uz kaimiņiem…