Vējš vītolos

Sēžot un uzmetot acis uz logu, kur fonā liels vītols kopā ar laternas stabu sacenšas par “visizturīgākā-lokanākā” objekta titulu mainīgajā Liepājas vējā, nāk prātā traumējošā filma ar šim skatam piederīgo un neamerikānisko nosaukumu – “The Wind in the Willows“. Es pat atceros laikus, kad sēžot un “strādājot” mazajā televīzijā, man nācās vismaz divas reizes to draņķi vairāk vai mazāk noskatīties. Tīrākās (cik nu tās var būt netīras) šausmas.

Nemaz nevaru teikt, ka kādreiz esmu spējis uztvert tās filmas ironiju. Pat ar alus palīdzību ne. Nu, iedomājies – četri vīrieši tiek pārtērpti lauku teātra līmeņa dekorācijās (rūtaini kamzolīši, kurus nenovelkot nebūtu bailes apliet ar degvielu un paeksperimentēt ar sērkociņiem) ar nemirstīgajiem striķiem pie vaigiem ūsu izskatā plus vēl, protams, klasiski melniem deguna galiem un tēlo pusjukušus (pēc scenārija) jauniešus – dzīvniekus. Cik tas var būt interesanti? Nu, labi, iespējams (jā) tā filma bija domāta bērnu uztverei un speciāli tika veidota tik pat nesakarīga kā Keneta Greiema orģināldarbs ar tādu pašu nosaukumu “The Wind in the Willows”, kuru vari paklausīties pasaku krātuvē, bet tam taču nevajadzētu attaisnot saturu. Va’ ne?

Vienīgais filmas smieklīgais moments ir tas, ka aktieris Eric Idle pēc scenārija tēloja Žurku un šim praktiski vienīgajam nebija kosmētiskas manipulācijas uz sejas. Acīmredzot jau tā pietiekami labi izskatās pēc žurkas. Nevaru nepiekrist.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *