25.02.2010

Pirms brīža nosolījos šodien nedzert kefīru (!?).

Pēdējā laikā kaut kā sevi vairāk cenšos ierobežot. Vai arī es vienkārši meklēju iemeslu kāpēc es esmu tāds kāds es esmu. Pieņemsim, ka lielisks un satriecošs.

Tikko iedomājos, ka varētu kādu reizi paņemt kādu patiešām lielisku alu un lēnām to izbaudīt, izgaršot katru alus malku, sajūtot kā kārums lēnām skalo rīkli un galva nedaudz paliek dulla. Un tad saņemtos, lai iegaumēt šis sajūtas un nedzertu vairs alu. Tikai tāpēc, lai nesabojātu atmiņas par to.

Turpinām

Divu gadu laikā esmu rakstījis dažādas lietas, dažādos laikos un ar dažādiem noskaņojumiem, bet vēljoprojām es spēju atcerēties kā es esmu tajā laikā juties, ko domājis un cik daudz alu esmu dzēris. Tas patiešām ir viens liels iemesls, lai es turpinātu to darīt tādā pašā garā.
Mana personīgā laika mašīna, ko pāršķirstu reizi pa reizei un brīnos par sevi. Nu, nekas.

Ja es pirms gada būtu ierakstījis par kaut kādu iPhone, tad tagad to patiešām būtu garlaicīgi lasīt un tas mani vienkārši vairs neuzrunātu, neiebakstītu un neliktu aizdomāties, atcerēties un iegrimt dubļos.

Tumsa un mūzika atkal darīja savu.

Augstāka mērķa labā

Šovakar draudzenei centos iemācīt aliņa attaisīšanu, kas prasa pēc iespējas mazāku televizora pults satraumēšanu. Centāmies.

Pults, protams, tika pie dažām jaunām skrambām, bet augstāka mērķa labā šo to reizēm ir jāziedo.

Nu, nekas. Sākums jau vienmēr ir grūts, bet mēs jau visi zinām, ka tas viss taču atmaksāsies. Uhh, man jau galvā rodas iedomu ainiņas, kurās mana draudzene tā mīļi ierosina priekš manis attaisīt aliņu. Manās iedomu ainās tas izklausās tik seksīgi un ceru, ka vienmēr būs kāds aliņš, ko varētu attaisīt.

Galvu augšā!

Horoskopi lej ūdeni? Žēl, ka ne alu…

Dvīņi:
Starta šāviens nebēdnībām. Intelektuāls haoss un vārdu birums, kam reti kad sekos darbi. Izglītošanās un pamācību diena. Hokeja trakums, draugi blakus.

Aggh, ahhg, pilnībā jāsmej. Horoskopa iespaidā esmu pat sastādījis šī vakara plānu. Plāna galvenie elementi: daži aliņi mājās un tad daži aliņi Liepājas rokkafejnīcā vai Pablo. Uzvilkšu kedas un nedaudz tomēr piedzeršos. Jā, es jau saprotu, ka, izdzerot kaut vienu pablo/rokkafejnīcas alu, man paliks pietiekami sūdīgi, bet ir taču laiks “nebēdnībām”! Vai, ne?

Nedaudz dīvaini.

Sākot iepazīt datoru un internetu, mana mamma savā ziņā arī vairāk iepazīst mani. Tā, piemēram, nesen viņa bija izlasījusi draugos vienu no maniem ierakstiem dienasgrāmatā un atzinusi, ka man izdodas plūstoši rakstīt un man  vajadzētu sākt rakstīt memuārus (tagad visi pasmejamies). Dīvaini, jo vairāk vai mazāk jau divus gadus pierakstu savas domas šajā interneta vides formātā.

Un pamatskolas laikā latviešu valodas skolotājai bija “niķis” lūgt palīdzību skolēnu darbu labošanā savam dzīvesbiedram un arī viņš tad esot apgalvojis, ka man esot kaut kas “iekšā”. Un tas viss par spītu tam, ka lielākoties augstākā atzīme, ko spēju sasniegt domrakstu rakstīšanā bija “6”.

Šos visus brīnumus pat varētu novelt uz alus dzeršanu/nedzeršanu, skaļu mūziku un sliktu garastāvokli. Smieklīgi? Traģiski? Neierasti.