Kā es pavadīju Ziemassvētkus un dranķa Jezus veljoprojām nav manī

Ir kaut kur 5:55 un es sēžu darbā. Ziemassvētku rītā. Bezmiega nomocīts izlēmu, ka izdzeršu vienu alu. Tā teikt ar domu, ka tas palīdzēs iemigt, bet kā jau to biju paredzējis – viens alus izsauc velmi dzert citus alus. Un man vēl nedaudz ir (3 ali). Maz un tajā pašā laikā daudz vairāk nekā nekas.
Jā, un tas, ka sēžu darbā nemaz nenozīmē, ka strādāju. Darba diena, patiesību sakot, beidzās pirms kādām astoņām stundām.

Es vispār pat teiktu, ka manam ierakstam ir sanācis sasodīti draņķīgs virsraksts, ja ņem vērā, ka šodien ir Ziemassvētki. Un tas, ko es domāju, ka ir Ziemassvētki, patiesībā bija Ziemassvētku vakars. Laikam. Jā, es īsti nezinu. Jēzus nav manī kā nekā. Sūds.

Šodien draudzenei stāstīju, ka manā uztverē Dievs jau labu laiku ir materializējies. Alus formātā. Tagad man ir ko pielūgt un cienīt. Un Tu, cienītais, arī nevēlies pielūgt manu dievu?

Pati draudzene kaut kur netālu snauž dīvānā. Nav jau ērti tur kaut ko darīt, bet nu jāiztiek ar to kas ir. Tā vien liekas, ka pacentīšos tagad nedaudz ielaist Dievu sevī. Puslitra Pilzenes aliņa formātā. Un jā – es zinu, ka Dievs ALUS mani mīl. Abpusēji.

Dīvaini

Atveru acis īsi pirms vieniem naktī. Fonu ap mani nepārprotami traucē datora neciešami skaļā dūkoņa un televīzijas pārraide, kas tajā tiek raidīta.  Īstenībā mani pārņēmusi neliela vilšanās sajūta par savu agro pamošanos, jo modinātājs tika uzlikts tikai uz deviņiem.
Nespēju izdomāt, ko iesākt. Domas sliecas datora izslēgšanas virzienā. Neslikti, bet varētu labāk. Pieceļos un piesēžos pie datora. Skatos, ka neviens e-pasts nav ticis atsūtīts. Garlaicības mākts palasu spama kastīti. Nasing spešal. Galva sāk strādāt arvien labāk un atceros par alu. Labs iesākums brokastīm. Paņemu un attaisu vienu. Neslikts. Dzeru un skatos html lapas. Sniedzos pēc nākošā. Cerība par alus nesošo miegu ir nedaudz noplakusi. Nekas. Dzeru nākošo.
Paskatos uz iepriekšējo pudeli un pie sevis nosmejos. Neesmu vēl izdzēris iepriekšējo, kad nākošais jau tiek dzerts. Jā, nu dīvaini.

mana izgāšanās

Pirms darba biju aizgājis nedaudz apciemot brāļa ģimeni. Manam krustdēliņam nākošnedēļ dzimenīte un man kā krusttēvam bija pienākums piemesties kopīgajai dāvanai. Šis, redz, tikšot pie jauna ričuka. Nu, man jau pašam ērtāk liekas labāk piemest kādus dažus latus kopīgai dāvanai nekā iet pašam pa veikaliem meklēt, ko tādu, kas mazo sīci varētu iepriecināt.

Vārdu sakot sēžu pie viņiem un domāju par došanos uz tā saucamo darbu. Klausos radio mobilajā telefonā ar austiņām. Radio aplusina zvans no nezinām numura. Es vēl domāju celt vai necelt, jo nedaudz aizdomājos, ka tas varētu būt kāds krievs, jo,  iespējams, mans numurs mētājas kādā no iepazīšanās sludinājumiem internetā.  Protams, bez manas ziņas, jo manī nav nemazākās vēlmes reizi mēnesī saņemt īsziņu par aicinājumiem uz randiņu. Khe.

Paceļu klausuli. Klausulē skan mākslīgas ovācijas un cilvēks klausulē sasveicinās ar mani un nosauc manu vārdu. Tas ir diezgan patīkams pārsteigums, ja ņem vērā, ka nemaz tik bieži mani nesauc vārdā pateicoties tam, ka man ir visai līdzīgs dvīņu brālis. Cilvēks klausulē jautā vai zinot, kas zvana. Ha, balss klausulē, protams, ir visnotaļ pazīstama un zināma, bet tas nav iemesls noticēt savai nojautai. Tieku iepazīstināts ar Arti Dvarionas no radio SWH Rokšova. Jā, pārsteigums trešdienā. Esmu laimējis.

Bērnu klaigāšanas troksnis fonā, mobilā telefona sarunas kvalitāte pakaļā, ņemu un cenšos kaut ko pateikt. Tas, protams, sasodīti neizdodas. Tā jau parasti notiek. Nekad neesmu spējis normāli parunāt pa telefonu pateicoties savai bērnības traumai ar runāšanu klausulē. Un nenotika arī tas šoreiz.

Izgāzos. Pilnvērtīgi. Un, ja vēlies to dzirdēt (es pats to nevēlos, jo kauns), tad klausies šo piektdien raidījumu “radio SWH rokšovs”. Tur tiks noskaidrots uzvarētājs konkursam “Pazudušais dēls”. Kas, redz, es esmu. Šoreiz pareizā atbilde bija “Blur – Song 2”. To es spētu atpazīt, jo pat manas dienasgrāmatas trešais ieraksts bija izvilkums no šīs grupas koncertieraksta Wembley stadionā. Kam negadās.

Iznākusi Opera 10 Alpha versija

Vairāk vai mazāk šodien Opera Software izlaidusi Opera 10 jauno versiju. Tā, protams, ir dziļa alpha versija, bet tāpēc jau tas nenozīmē, ka mēs nevaram veikt nelielu un neprofesionālu ieskatu piedvātajās iespējās.

Jaunajā Operā tiks izmantots jaunas Opera Presto 2.2 dzinējs, kas sola pat par aptuveni 30 procentu ātrāku sērfošanu internetā salīdzinot ar Opera 2.1 dzinēju, kas tika izmantots kopš 9.5 versijas.

Uzlaboti ir arī izmantotie standarti, kas sola (un šoreiz laikam solītais ir iekritis makā), ka Acid3 testā tiks savākti 100 punkti no iespējamiem 100 punktiem. Ar Firefox 3.0.4 man izdevās savākt tikai 85 no 100.

Man kā parastam lietotājam visvairāk iepriecina ziņa, ka arī Operai būs rakstības pārbaude, kuru arī centos nedaudz notestēt gmail’ā. Darbojas bez acīmredzamām problēmām. Lai izmantotu latviešu valodas pārbaudi, pameklē savā datorā vai internetā pieejamās vārdnīcas. To pašu Hunspell vārdnīcu jau vien izmanto.

spell checker darbībā
pareizās rakstības pārbaude

Protams, ka tas vēl nav viss. Vēl jaunajā versijā tiks piedāvāti automātiskie atjauninājumi un uzlabota Operā iebūvētā e-pasta klienta piedāvātās teksta formatēšanas iespējas. Nu, kaut kā tā.

No tūninga nav paglābies arī Opera Dragonfly.

dragonfly
dragonfly tūlis iekš Operas

Šis viss, šķiet, vēl vairāk samazinās manu necilo vēlmi lietot tādus interneta pārlūkus kā Firefox un, nedod Dievs, IE8. Un kā būs ar Tevi?

Lejupielādēt Opera 10 Alpha

Tu proti savas valsts valodu?

Sēžu darbā un savā nodabā strādāju līdz manu vienkārši ekselento darbu pārtrauc zvans stacionārajā telefona klausulē, kas kaut kur uz galda vientulībā vienmēr stāv. Šad tad gan kaprīžu vadīts klausuli neceļu, jo cenšos pieradināt vienu otru kolēģi pie tā, ka man ir arī mobilais telefons ar visiem pieejamu telefona nummuru. Un uz to, lūdzu, tad arī zvaniet. Šoreiz tam gan nebija nozīme, jo zvanītāja izrādījās pusmūža nolāpīta krievene, kas, dzīvojot šajā valstī ne vienu vien gadu, nav spējusi iemācīties kaut dažus vārdus latviski. Šis gan ir spriedums, kas balstīts uz divu minūšu klausīšanās viņas balsī. Sacerējusies uzpūtīgā pūsle laikam bija, ka es izpatikšu viņai un runāšu krieviski. Kas es kāds tipiskais latvietis? Ha!

Vārdu sakot tante, nesakot ne čav, ne labvakar, ķērās uzreiz pie lietas un sāka stāstīt lieliskajā krievu valodā savu stāstu. Redz, šī neesot atvērusi durvis kādam cilvēkam, kas uzdevies par policistu. Viņš esot bijis šausmīgi aizdomīgs, jo rokās viņam esot bijusi ne mazāk aizdomīga paciņa ar astoņiem stūriem.

Pirmo sarunas minūti nodomāju, ka tas varētu būt normāli, ka viņa to stāsta tieši man. Kā nekā daži cilvēki vēl iedomājas, ka “ceturtā” vara pieder tautai un, ka kādam vēl rūp tāda vienkāršā tauta. Dīvaini.

Savu stāstu viņa jau bija iesākusi stāstīt otro reizi, kad saklausīju kaut ko par inspektoriem un citām tādām lietām. Pajautāju vai viņa zin, kam piezvanījusi. Gan jau viņai pašai bija radušās aizdomas, ka ne tam piezvanījusi un sāka saukt man veselus divus telefona numurus. Nevienu no tiem nebiju dzirdējis un centos viņai sacīt normālā balss tembrā, ka būs sajaukusi numurus. Bet izpalika. Tante vienkārši nolika klausuli.

Ko es vēlējos sacīt ar šo murgaino ierakstu? To, ka man grūti izjust cieņu pret cilvēku, kurš, dzīvodams šajā valstī vairākus desmitus gadu, nespēj iemācīties kaut daļu no latviešu sarunvalodas. Neviens jau nespiež mācīties komatus likt vai lēkāt tautiskajās dejās. Bet vajadzētu. Varbūt

Šī diena

Sarakstīju garas rindas par maniem šīsdienas notikumiem, bet tad visas izdzēsu, jo kāpēc jāsarežģī dzīvi, ja visu var uzrakstīt dažos vārdos?
Tad nu lūk – mana diena hronoloģiskā secībā.

Pamošanās. Mērcēšanās. Traks cilvēks. Pusdienas. Nedaudz alus. Došanās uz Liepāju. Draudzene. Vakariņas pirms pieciem. Suns. Darbs. Iekavēšana. Garlaicība. Pogas un skaņa. DVC. LZK. Vientulība. Draudzene. Mīlināšanās. Darbs. Sekss. Darbs. Sekss. Darbs. Sekss. Došanās mājās no darba. Taksis. Alus. Žāvas. Pokers. Žāvas. Blogs. Pokers. Žāvas. Došanās gulēt. Miegs. Vienatnē.