Foo Fighters Garage Tour

Jāieliek šo fonā tā dzīvīgāk, lai skaņa aptausta sienas, jo kādā radio (man pilnīgi kauns teikt, kas man tagad skan fonā) tikko sāka skanēt kāds no Bruno – Mars šokolādes tāfelītes brīnums. Tā kā pults, kas spētu noslāpēt šo skaņu ar dažu pogu spiedienu (vai ar trāpīgu metienu pa skaņas avotu), nav pa rokai, tad nekas cits neatliek kā uzlikt austiņas un klausīties ko patiesāku.
Read the rest of this entry »

Plovs kopā ar draugiem

Pēcpusdiena.

Viena no tām daļēji saulainajām dienām, kad atvaļinājums tūlīt finišēs, bet tev nemaz nav tā sajūta, ka vēlies šo finišu sagaidīt ar rūtainā karoga līksmu vicināšanu. Laiks pat pēkšņi sāk skriet tā, it kā tas būtu sapratis, ka paveca puiša vērošana nebija tā labākā nodarbe teju veselu mēnesi un ir laiks atgūt iekavētās, normālās lietas – ķiķināšanu vēža slimo bērneļu klātbūtnē un balto bižu raustīšanu vecvecvecmāmiņām.
Read the rest of this entry »

Tevī ir uguns, kas pušu plēš

Patiesību sakot, šis visu laiku muļķīgākais virsraksts ienāca prātā tikai tāpēc, ka sēžu pie neparasta datora un foobar2000 atskaņošanas sarakstā ir Re:Public dziesma “Es mīlu Tevi Rīga”. Muļķīga dziesma muļķīgam virsrakstam. Tirpas skrien pār muguru no cilvēkiem, kas iedomājas, ka Rīga ir labākā pilsēta Latvijā.

Turpmāk vēl labāk – skan dziesma no Labvēlīgā Tipa repertuāra. Nosaukums tai ir “Tu mani demoralizē”. Nevēlos atzīties, bet biju reiz maziņš un nopirku šīs grupas (nelicenzētu) albumu kasetītes formātā. “Tev uz dibena uzmetusies pumpa” bija tieši tas, kas mani tobrīd turēja uz viena viļņa ar šo grupu.

“Double Faced Eels” ir tiešām patīkama atslodze pēc tādiem tipiem.

Un kas pie velna ir grupa ar nosaukumu “Gaisā”? Pirmo reizi dzirdu un saprotu, ka biju laimīgs, ka nedzirdēju to agrāk. Vārdi “beidzot es varu ļauties baudai spīdīgai” liek domāt, ka vokālists nav īsti redzējis pasauli. Vismaz internetā vai žogam otrajā pusē. Murgs.

Nākošais skan Ivo Fomins. Patīkama atslodze ausīm un prātam. Neviens te nepretendē uz pasaules patiesību. Vienkārša balāde, kuru var arī noklausīties nemiedzot acis un nestenot.

“Mr Rally” un viņa “Dzīvnieks” nebūtu tik sūdīga dziesma, ja tā skanētu tikai vietējās ballēs un netiktu atskaņota radio vērtīgajā raidlaikā. Nekā īpaša, manuprāt!

Klausoties Jura Ludženieka dziesmu “Ēnas manas domas” liekas, ka dziesma ir kaut kur dzirdēta. Jā, atminos – viena līdzīga dziesma skanēja kaut kur pirms desmit gadiem. Mūziķi varbūt saka “izmāsterēta”, bet es atļaušos iztulkot – “izčakarēta”.

Ak, dievs! Ja vien jūs dzirdētu tagad “Dairis & Pēteris Upelnieks” (brāļi?) veikumu. Dziesma it kā ir jauks veltījums mammai, bet dziesmā skan tik sasodīti divdomīgi vārdi.

Cik esmu sastapies ar Andri Ērgli, tad viņš man vienmēr ir idiots un lupata. Labi, droši vien esmu vēl lielāks idiots, bet tāpēc jau nevaru izteikt savu viedokli. Un dziesma “Izvēlies” ir tipiska Andra dziesma ar kurām viņš, droši vien, samitrina ne vienu vien jaunkundzi.

Oskars Deigelis un pirmā reize, kad vispār dzirdu to. Vārdi “sadegsim mēs, nespēlēsim vairs paslēpes” izklausās pēc puiša pusslepenajām fantāzijām. Ir pat sajūta, ka šis vēstījums no viņa mutes ir paspējis notrulināties. Acīmredzot nav atsaucība.

Lauris Reiniks un viņa “la la lā” ir vienkārši sūds. Kāpēc? Idiotisks teksts, piedziedājums ar tik sasodīti oriģinālo (vajadzētu patentēt, lai miers virs zemes?) “la la lā” un balsi, kas spēj iedzīt kapā.

“Otra Puse & Aija Andrejeva” netiek no manas puses saprasta. Teksts īsti nerada to sajūtu, ko fona mūzika. Kaut gan mūzika ir tik pat murgaina cik vārdi tā kā varētu pat teikt – pasaule ir līdzsvarā

Ō, Nikolajs Puzikovs arī ir un viņš “grib kā suns lietu dzert”. Nu, pēc dažām “stikla desiņām” jau daudzi kļūst par lopiņiem un sanāk, ka viņam vēl ir pēc kā tiekties gan dzīvē, gan vienkārši darba sfērā … Bet man jau patīk.

Kaut gan Evija Sloka ir atsaucīgāka iedomām. Neko sliktu par dziesmu arī nevarētu teikt. Pasaules gals jau tas nav.

Ar vecumu zūd naivums

Sen senos laikos savā sešpadsmit gadu dzimšanas dienā ar draugu gājām makšķerēt zivis uz netālo ūdens krātuvi. Dīvaini, bet tie bija laiki, kad smagākais makšķerēšanas piederums nebija lazdas kāta makšķere vai saraktie tārpi, bet gan leģendārais alus “Rubenis” divu litru iepakojumā. Droši vien tas bija domāts kā maskēšanās līdzeklis no zivīm, jo “Rubenis” taču cilvēku padara par lopiņu un, cik zinu, zivis nebaidās no lopiņiem tik ļoti, cik no cilvēkiem. Laikam.
Read the rest of this entry »

Tumšāku aizkaru gaidās

Varētu teikt, ka daži mēneši jaunajā dzīvoklī ir nodzīvoti veiksmīgi. Esam uzvedušies pietiekami godīgi un šķiet, neviens nav pat sūdzējies, ka kaimiņu radio Skonto tiek nelietīgi nomākts ar salīdzinoši skaļāko Foo Fighters veikumu.

Tikai tādi ikdienas sīkumi palikuši. Piemēram, vienas istabas pārāk gaiši aizkari. Ja man nav problēmas vakara stundās noskaidrot kādas ir kaimiņu iecienītākās televīzijas pārraides, tad ticu, ka viņiem nav problēmas noskaidrot ko es ēdu vai dzeru vakariņās. Un kaimiņi mums tādi zinātkāri.

Vispār esmu nonācis jau tāda līmeņa paranojā, ka vakaros, ejot caur istabai, kurā ir tie zeltaini gaišie aizkari, cenšos piekārtot savu apakšveļu, lai glītāks un cienījamāks skats priekš kaimiņiem. Vai vēl trakāk – bieži vien eju un cenšos kaut kā pieturēt savus ģimenes dārgumus (ne intelektu), lai tie mazāk šūpojas un izskatās glītāk, jo gājiens uz vannas istabu netiek pavadīts ar apakšveļu. Un ievelku pat savu alus vēderu tādos brīžos, jo tas taču tomēr ir pats traumējošākais skats.

Šad tad draudzenei jautāju vai viņa neuztraucas par iespēju, ka kaimiņi viņu redz puskailu. Viņa atbild, ka tā taču nav viņas, bet kaimiņu problēma. Tā teikt “ja nepatīk, tad lai neskatās”.

Nu, man tagad ir sajūta, ka palieku greizsirdīgs uz kaimiņiem…

Vaskulāra demence

Džeroma K. Džeroma darbā “Trīs vīri laivā nerunājot nemaz par suni” tiek aprakstīta situācija, kad kādu no šī brīža sajūtām vienmēr ir iespējams sasaistīt ar kādas slimības simptomiem.
Read the rest of this entry »

Dzin – dzin!

Dzin – dzin!

Skan paziņojums par ienākošo e-pastu, kurā, kāda laime, tiek piedāvāts mācīties angļu valodu 6 nedēļas BEZ MAKSAS! Lieliski, jo kursa atlikušās 14 nedēļas jau vienmēr var ignorēt un nemaksāt par tām. Nu, varbūt kādam tiešām pietiek iemācīties pateikt skaidrā angļu valodā “yes”, “no” vai “нет” un kāds kļūs laimīgāks nekā pirms 6 nedēļām. Viss jau var būt.

Varbūt esmu vēl joprojām nepietiekami vecs, bet gaidu e-pastu, kurā sola vairāk vai mazāk bezmaksas kursus, kas sola iemācīt dzīvot dzīvi.

Šobrīd par šādiem kursiem bieži vien jāpārmaksā…

Kārtējā pēdējā reize

Esmu tagad atgriezies kādā no pagātnes dienām, kad vēl tekalēju pa taciņu uz RTU PV (LD) kaut kur pie Liepājas nierēm (ja Rožu laukums ir Liepājas sirds, tad RTU PV “mans” korpuss varētu būt tuvāk kādam no lejas orgāniem un netālu arī iekrīt izvades (Tosmares) kanāls).

Ausīs skan lētā mūzika no ierastā EHR repertuāra un sēžu tumsā, it kā domājot par iespējamo referāta uzrakstīšanu pēdējā nodošanas termiņa ietvaros. Kņudēšanu vēderā nomāc sevis šaustīšana par “visa atlikšanu uz pēdējo brīdi”. Kārtējā pēdējā reize. Bet, nu, pēc “pēdējās reizes” taču vienmēr seko “kārtējā reize”, tāpēc viss ir normāli. Tiešām viss kārtībā.

Divu soļu attālumā ir gulta. Tā kā viņa tur stāv (vairāk jau guļ) neskaitāmas dienas un nav izkustējusies ne par vienu centimetru, tad jūtu, ka varu nesteigties tajā gulties. Viņa mani mīl tādu kāds es esmu un nesteidzas meklēt jaunus piegulētājus.

Vispār mani mocīja bezmiegs un jūtu, ka esmu palicis nedaudz lielāks idiots. Ja bezmiegs manī veicina idiotismu, tad prieks, ka darba dienas sākumā esmu vairāk ģeniāls nekā ierasti.

Un kāpēc radio saka, ka “pareizs laiks – divpadsmit”? Laiks taču nevar būt pareizs. Es jau teicu, ka EHR ir idiotu radio? Es jau teicu, ka EHR nav “tautas” radio? Es jau teicu, ka man šobrīd skan EHR?

Viss saskan!

Atvaļinājums

Vēl jau nav. Būs!

Šo atvaļinājumu sāku gaidīt jau brīdī, kad zem kūstošā sniega sāka parādīties pirmie ziemas sezonas mēslu krājumi un parādījās pirmā iespēja uzvilkt caurās kedas. Tiesa, tas bija tik sen, ka man šobrīd ir apnikusi šī gaidīšana un siekalas vairs nesaskrien mutē, kad iedomājos alus plūsmu mana atvaļinājuma saldākajos brīžos.

Kaut arī atvaļinājums sākies pēc dažām dienām, neesmu vēl saplānojis savu dienas kārtību. Labi, pirmā daļa būs laukos, kur būs lauku darbi, parastais aliņš un dažas citas sportiskas aktivitātes. Neko daudz tur nav jāplāno, jo nodarbes (alus dzeršana) pašas atradīsies.

Šobrīd lielākais nezināmais ir otra atvaļinājuma daļa, kura, visticamāk, tiks pavadīta Liepājā. Ir idejas šai daļai? Man īsti nav. Protams, pokers, alus un citas izklaides varētu būt labs fons, bet vēlētos kaut ko paliekošu un tik neikdienišķu.

Acīmredzot turpmāko dienu plāns – veidot plānu!

WordPress 3.2 fullscreen

Pirms dažām dienām publicēta jaunāka wordpress versija ar kodēto nosaukumu “Gershwin“.
Mani gan nevarētu nosaukt par lielāko rakstīšanas fanu (daru to ar piespiešanos), bet jaunā iespēja rakstīt rakstus pilnekrāna režīmā ir izveidota skaisti. Šāds režīms, kombinācijā ar taustiņa F11 nospiešanu, sniedz gandrīz tādas pašas sajūtas kā vēstules rakstīšana uz tīras, baltas lapas. Tiesa, rokraksts tiek aizvietots ar kādu no datora fontiem un atkrīt iespēja izmēģināt veiksmi ar satraucošo vēstules laizīšanu (līmējot ciet vēstuli, vienmēr satraucos, ka, laizot to “iebūvēto līmes joslu” paspēšu iegriezt sev mēlē ar papīru).

Līdz ar savu vecumu, esmu aizmirsis arī kādu php un mysql versiju atbalsta šī vietne. Ja jau it kā strādā, tad jau mans hostings atbalsta nepieciešamo 5.2 php versijas minimumu un MySql 5.0.15 versiju.

Izskats? Tas – gaumes jautājums. Man diemžēl nebija laika izveidot pašam savu wordpress tēmu, tāpēc uzmetu pirmo ciešamāko bezmaksas tēmu, kuru varēju atrast. Tas tā – pagaidām iztikšu ar šo, jo pēdējā laikā brīvo laiku pavadu vairāk spēlējot pokeri nekā programmējot.

Vārdu sakot – esi sveicināts atpakaļ, manu neglīto blodziņ!