Javascript un mājaslapu ielāde

Skatījos twitter vortālu un, pārlādējot to sasodīto lapu, parādījās uzraksts par tēmu “Twitter.com is loading slowly“, kas man kārtējo reizi atgādināja par manu ne sevišķi ātro datoru vai Ubuntu, vai vienkārši internetu.

Iedomājos, ka ko līdzīgu varētu iestrādāt jebkurā lapā, apejot nedaudz klasisko noscript izmantojumu.

Lapā ievietojam tīri informatīvu div elementu, piemēram:

<div id=”noscript”>Lapas pārlūkošanai ir nepieciešams javascript</div>

Lapas iespējamā sākumā ar javascript palīdzibu tā saturu cenšamies nomainīt uz aptuveno:

<div id=”noscript”>Lapa lādējas lēni. Pamēģini pārlādēt lapu.</div>

Zinu, ka šāds teksts būtībā ir bezjēdzīgs, bet, ja jau javascript spēj nomainīt elementa saturu, tad iemīļotajā interneta pārlūkā javascript galu galā ir aktivizēts un šāds teksts vairs nav nepieciešams.

Kāpēc tad atstājām brīdinājumu par lēno internetu? Tāpēc, ka lapas satura beigās (kaut vai izmantojot window.onload notikumu) mēs ievietojam javascript kodu, kas paslēpj (izdzēš) doto elementu ar visu tekstu par lēno lapas ielādi un tas lietotājam netiek vairs attēlots. Lapa būtu ielādēta un tas vairs nebūtu aktuāli.

Protams, tajā pašā twitter vietnē paziņojums par lēnāku lapas ielādi notiek ar attiecīga laika intervāla reģistrēšanu, jo lēns internets (un attiecīgi lapas ielāde) ne vienmēr nozīmē kādu kļūdu vai problēmu. Ne visur ir pieejams ātrs internets un tā, iespējams, ir norma.

Šādā veidā lietotājs varētu tikt brīdināts par neesošu javascript izmantojumu un lapas ielādi, kas varētu būt nedabiski lēna vai pat kļūdaina.

Cik tas ir draudzīgi no interneta lapu veidošanas? Nu, šāds princips varētu būt nedraudzīgs pret “robotiem”, kas nedraudzējas ar javascript, bet lapas saturs garšo ļoti.

Tas tā…

Un vienmēr atceramies, ka visbiežāk rakstu šeit tad, kad esmu dzēris alu. Arī tagad. Attaisnojos.

20. novembrī

Vēl joprojām mēdzu pamosties ar savām diezgan lētajām, nekvalitatīvajām, kliedzošajām “in ear” austiņām ausīs un vadu mudžekli ap kaklu. Reizēm man pat liekas, ka tām ir apnikuši centieni sabojāt manu dzirdi līdz nelabumam un manis nožņaugšanā ir saskatīta daudz lielāk perspektīva.
Read the rest of this entry »

Domāšana ārpus rāmjiem

Kad es retu reizi iedzeru kādu alu, tad pamanu, ka mana domāšana mainās. Pilnīgi jāpiekrīt virsrakstam (tas tapa pirmais, redz) un jāsaka, ka domāšana nedaudz iziet no rāmjiem. Tā kļūst savādāka.

Kaut gan – latviskāk būtu teikt, ka alus kopā ar domāšanu vairāk vai mazāk sliecas uz grāvja pusi. Rāmjiem tur noteikti vietas nav, jo rāmis nozīmē ierobežotu laukumu. Tas vairāk ir ceļš un ceļš, protams,uz galu. Bet ko nu par to.

Jo alus ir garšīgs. Tā ir aksioma.

Piemēram, sadzēries garšīgu alu, es uzskatu, ka esmu nedaudz foršāks. Tā kā esmu sasodīti nerunīgs un tas jau sāk pārvērsties par dīvainību, jāsaka, ka alus atver kaut kādus papildus domāšanas kanālus un galvā rodas tik daudz muļķīgu, ģeniālu, tizlu un varenu domu, ka būtībā tas nozīmē pat novirzīšanos no ierastajām domām un ātrāk vai vēlāk – nokļūšanu grāvī.

Bet, bet, bet, bet… Alus ir garšīgs. Vai ne?

Meistars ar zelta rokām vai tikai zobiem

E-pastā ienāca šāda ziņa:

Mes Perkam portativos datorus Hp Dv6000, dv2000, dv9000, 6735b, Acer 5520, 7520 asus f3 utt. un visas citas modeles, ar jebkuriem defektiem, bojatus ka ari vecos uz detalam.
Varu nokopet jusu informaciju no cieta diska

Kaut arī diena ir tikai sākusies, nespēju iedomāties kas varētu šo brīnumu pārspēt. Varētu domāt, ka teksts ir mašīntulkojums, bet tas neiztur kritiku, jo šādā gadījumā tekstā būtu atrodama kaut vismaz viena garumzīme. Un “varu nokopēt Jūsu informāciju” vairāk izklausās pēc draudiem. Cerams “meistars” mācēs arī izdzēst datus no vecā datora…

Nē, mani jau šāds teksts iepriecina. Uz šāda fona es pat pilnīgi varu safantazēt un uzskatīt, ka pats šeit rakstu tīri ciešami.

Tas (vai samaitātas domas) man liek justies labi.

paglaudi manu galvu un liec man smaidīt

Tieši tajā retajā reizē, kad es iedomājos ieklausīties dziesmas vārdos, tur skan aptuveni savārstījumi – “paglaudi manu galvu un liec man smaidīt”. Nu, redz. Atļauju to darīt. Esmu bijis gana labs. Nu, vismaz reizēm.

Jaunā sezona

Tūlīt, tūlīt jau būs klāt pirmais – kārtējais septembris, kas lēnām, bet pietiekami pārliecinoši ieskandinās rudens, nomāktības, lietavu, depresijas un vēdera parādīšanos tām jaunkundzēm, kas Līgo svētkos bija pietiekami sadzērušās un/vai nerātnas.
Read the rest of this entry »

Foo Fighters Garage Tour

Jāieliek šo fonā tā dzīvīgāk, lai skaņa aptausta sienas, jo kādā radio (man pilnīgi kauns teikt, kas man tagad skan fonā) tikko sāka skanēt kāds no Bruno – Mars šokolādes tāfelītes brīnums. Tā kā pults, kas spētu noslāpēt šo skaņu ar dažu pogu spiedienu (vai ar trāpīgu metienu pa skaņas avotu), nav pa rokai, tad nekas cits neatliek kā uzlikt austiņas un klausīties ko patiesāku.
Read the rest of this entry »

Plovs kopā ar draugiem

Pēcpusdiena.

Viena no tām daļēji saulainajām dienām, kad atvaļinājums tūlīt finišēs, bet tev nemaz nav tā sajūta, ka vēlies šo finišu sagaidīt ar rūtainā karoga līksmu vicināšanu. Laiks pat pēkšņi sāk skriet tā, it kā tas būtu sapratis, ka paveca puiša vērošana nebija tā labākā nodarbe teju veselu mēnesi un ir laiks atgūt iekavētās, normālās lietas – ķiķināšanu vēža slimo bērneļu klātbūtnē un balto bižu raustīšanu vecvecvecmāmiņām.
Read the rest of this entry »

Tevī ir uguns, kas pušu plēš

Patiesību sakot, šis visu laiku muļķīgākais virsraksts ienāca prātā tikai tāpēc, ka sēžu pie neparasta datora un foobar2000 atskaņošanas sarakstā ir Re:Public dziesma “Es mīlu Tevi Rīga”. Muļķīga dziesma muļķīgam virsrakstam. Tirpas skrien pār muguru no cilvēkiem, kas iedomājas, ka Rīga ir labākā pilsēta Latvijā.

Turpmāk vēl labāk – skan dziesma no Labvēlīgā Tipa repertuāra. Nosaukums tai ir “Tu mani demoralizē”. Nevēlos atzīties, bet biju reiz maziņš un nopirku šīs grupas (nelicenzētu) albumu kasetītes formātā. “Tev uz dibena uzmetusies pumpa” bija tieši tas, kas mani tobrīd turēja uz viena viļņa ar šo grupu.

“Double Faced Eels” ir tiešām patīkama atslodze pēc tādiem tipiem.

Un kas pie velna ir grupa ar nosaukumu “Gaisā”? Pirmo reizi dzirdu un saprotu, ka biju laimīgs, ka nedzirdēju to agrāk. Vārdi “beidzot es varu ļauties baudai spīdīgai” liek domāt, ka vokālists nav īsti redzējis pasauli. Vismaz internetā vai žogam otrajā pusē. Murgs.

Nākošais skan Ivo Fomins. Patīkama atslodze ausīm un prātam. Neviens te nepretendē uz pasaules patiesību. Vienkārša balāde, kuru var arī noklausīties nemiedzot acis un nestenot.

“Mr Rally” un viņa “Dzīvnieks” nebūtu tik sūdīga dziesma, ja tā skanētu tikai vietējās ballēs un netiktu atskaņota radio vērtīgajā raidlaikā. Nekā īpaša, manuprāt!

Klausoties Jura Ludženieka dziesmu “Ēnas manas domas” liekas, ka dziesma ir kaut kur dzirdēta. Jā, atminos – viena līdzīga dziesma skanēja kaut kur pirms desmit gadiem. Mūziķi varbūt saka “izmāsterēta”, bet es atļaušos iztulkot – “izčakarēta”.

Ak, dievs! Ja vien jūs dzirdētu tagad “Dairis & Pēteris Upelnieks” (brāļi?) veikumu. Dziesma it kā ir jauks veltījums mammai, bet dziesmā skan tik sasodīti divdomīgi vārdi.

Cik esmu sastapies ar Andri Ērgli, tad viņš man vienmēr ir idiots un lupata. Labi, droši vien esmu vēl lielāks idiots, bet tāpēc jau nevaru izteikt savu viedokli. Un dziesma “Izvēlies” ir tipiska Andra dziesma ar kurām viņš, droši vien, samitrina ne vienu vien jaunkundzi.

Oskars Deigelis un pirmā reize, kad vispār dzirdu to. Vārdi “sadegsim mēs, nespēlēsim vairs paslēpes” izklausās pēc puiša pusslepenajām fantāzijām. Ir pat sajūta, ka šis vēstījums no viņa mutes ir paspējis notrulināties. Acīmredzot nav atsaucība.

Lauris Reiniks un viņa “la la lā” ir vienkārši sūds. Kāpēc? Idiotisks teksts, piedziedājums ar tik sasodīti oriģinālo (vajadzētu patentēt, lai miers virs zemes?) “la la lā” un balsi, kas spēj iedzīt kapā.

“Otra Puse & Aija Andrejeva” netiek no manas puses saprasta. Teksts īsti nerada to sajūtu, ko fona mūzika. Kaut gan mūzika ir tik pat murgaina cik vārdi tā kā varētu pat teikt – pasaule ir līdzsvarā

Ō, Nikolajs Puzikovs arī ir un viņš “grib kā suns lietu dzert”. Nu, pēc dažām “stikla desiņām” jau daudzi kļūst par lopiņiem un sanāk, ka viņam vēl ir pēc kā tiekties gan dzīvē, gan vienkārši darba sfērā … Bet man jau patīk.

Kaut gan Evija Sloka ir atsaucīgāka iedomām. Neko sliktu par dziesmu arī nevarētu teikt. Pasaules gals jau tas nav.

Ar vecumu zūd naivums

Sen senos laikos savā sešpadsmit gadu dzimšanas dienā ar draugu gājām makšķerēt zivis uz netālo ūdens krātuvi. Dīvaini, bet tie bija laiki, kad smagākais makšķerēšanas piederums nebija lazdas kāta makšķere vai saraktie tārpi, bet gan leģendārais alus “Rubenis” divu litru iepakojumā. Droši vien tas bija domāts kā maskēšanās līdzeklis no zivīm, jo “Rubenis” taču cilvēku padara par lopiņu un, cik zinu, zivis nebaidās no lopiņiem tik ļoti, cik no cilvēkiem. Laikam.
Read the rest of this entry »